Latvijas Universitāte
Bibliotēku zinātnes un informācijas fakultāte
Antīkā literatčra
Konspekti
Antīkā literatčra
nepilna laika
1.kurss
Rīga/1999.gads
Sengrieķu literatčras periodizācija
(9.-18. gs.pm ē. (m.ē. 3.; 4.gs.)
| 1. Arhaiskais | Eposs | Homērs | "Iliāda", "Odiseja" |
| periods | (Varoņepos | | |
| (9.-7.gs.p.m.ē. | s) | | |
|) | | | |
| | Didaktiska | Hēsiods | "Darbi un dienas", "Teogonija" |
| | Is eposs | | |
| | Fabula | Ezops | |
| 2. Klasiskais | Lirika | Kallins |) 7.gs.p.m. | |
| periods | (elēģija | Tirtajs | ē. | |
| (7.-4.gs.p.m.ē. | un jambi) | Mimnerms | | |
|) | | Arhilohs | | |
| | | Solons |) 6.gs.p.m. | |
| | | Teognīds | ē. | |
| | Melika | Alkajs | "Man apmulst prāts", |
| | | Sapfo | "Ziloņkaurokturis" |
| | | Anakrionts | "Jau mēness ir zudis skatam" |
| | | | "Steidzies puisēn ..." |
| | Koru | Pindars | Pītiskā Epinīkija Etnas |
| | Lirika | | Hieronam |
| | Traģēdija | Eshils | "Sasaistītais", "Prometejs", |
| | | (545.-456.gpm | "Oresteja", "Agamemnons" |
| | |. Ē.) | Horeforas - ziedotājs |
| | | | Eimenīdas - lebvēlīgās. |
| | | Sofokls | "Antigone", "Valdnieks Edips" |
| | | (496.-406.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | | Eiripīds | "Mēdijas", "Hipolits", |
| | | (484.-406.gpm | "Trojietes", "Helena", |
| | |. Ē.) | "Orests", "Elektra", |
| | | | "Ifigēnija Aulīdā", |
| | | | "Bakhantes" |
| | Komēdija | Aristofāns | "Jātnieki", "Mākoņi", |
| | 1) | (450.-384.gpm | "" Lapsenes "," Miers "," Putni ", |
| | Vecatiskā |. Ē.) | "Vardes", "Bagātība", |
| | | | "Aīstrate", "Sievietes tautas |
| | | | Sapulcē "," Sievietes |
| | | | Tesmoforiju svētkos "|
| Atiskais posms | Vēsturiskā | Herodots | |
| (5. - 4. | Proza | (484.-424.g.p.m | |
| gs.p.m.ē.) | |. ē.) | |
| | | Tukidids | "Vēsture" 8 grāmatas |
| | | (460.-400.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | | Ksenofonts | "Grieķijas vēsture" |
| | | (430.-355.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | Retoriskā | Lizijs | "Runa pret Eratostenu" |
| | Proza | (459.-380.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | | Demostens | "Trešā runā pret Filipu" |
| | | (384.-322.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | Folozofisk | Platons | "Valsts" |
| | Ó | (427.-347.g.p.m | |
| | Proza |. Ē.) | |
| | | Aristotelis | "Poētika" |
| | | (384.-322.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| 3. Helēnisma | | Menandrs | "Īgņa", "Šķīrējtiesa" |
| laika | | (342.-392.g.p.m | |
| literatčra | |. ē.) | |
| (3.-1.gs.p.m.ē. | | | |
|) | | | |
| | | Teokrīts | "Idilles", Sirakčzietes "|
| | | (310.-250.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | | Kallimahs | "Tabulas", "Cēloņi" |
| | | (310.-240.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| | | Rodas | "Argonautika" |
| | | Apollonijs | |
| | | (295.-215.g.p.m | |
| | |. Ē.) | |
| 4. Romas | | Plčtahs | "Morāles traktāti", "Paralēlie |
| laikmeta | | (46.-120.gmē. | dzīves apraksti "|
| literatčra | |) | |
| (1.gs.p.m.ē. - | | | |
| m.ē.4.gs.) | | | |
| | | Lukiāns | "Mušas slavinājums", "Bez |
| | | (125.-180.gmē | mantojuma atstātais "," Dievu |
| | |.) | Sarunas "," Jčras sarunas "|
| | | Longs | "Dafnīds un Hloja" |
| | | (Apm.2. Vai | |
| | | 3.gs.m.ē.) | |
Homērs
Nav īpaši vēsturisku ziņu. Viņš ir bijis akls, dievišķas iedvesmasapgarots dziesminieks. Apmēram septiņas pilsētas pretendē uz Homēradzimteni. It KĀ viņš esot uzturējies Hijā. Vēlāk tur dzīvojoši homerīdi.
Viņi izplatīja Homēra dzeju. Grieķu daiļliteratčras vissenākie pieminekļiir eposi "Iliāda" un "Odiseja", par kuru autoru tiek uzskatīts aklaisdzejnieks Homērs. TĀ domāja arī antīkajā pasaulē, lai gan jau tad konkrētubiogrāfisku ziņu par Homēru nebija. Viņa eposi, mainoties laikmetu literāriestētiskajām prasībām, vienmēr palika izcila dzejas meistardarbaneatdarināms paraugs.
Par poēmu rašanos laiku ir domstarpības, bet apmēram 8.gs.pmē. Tēmasir par Trojas karu, kas norisinājās apmēram 13., 12.gs.pmē. eposuvēstījums ir par pagātni. Homērs tajos iepin sava laika notikumus. Poēmāatrodams Mikēnu kultčrai piederoši motīvi. Mikēnu kultčras ziedu laiku 16.,
12.gs.pmē.
Eposos attēlotie notikumi saistīti ar grieķu (ahaju) karagājienu uz
Troju (jeb Iliju), pilsētu Mazāzijā. "Iliāda" stāsta par Trojas aplenkšanaspēdējā, desmit? gada notikumiem; sižeta pamatā - stāsts par varoņa Ahillejadusmām. Grieķu karavadoņa Aģamenona aizvainots, viņs atsacījies cīnīties,un grieķi nespēj gčt uzvaru pār trojiešiem, kamēr kaujās nepiedalās
Ahillejs. Tomēr, uzzinot, ka nogalināts vina vistuvākais draugs Patrokls,saniknotais Ahillejs dodas kaujā un uzveic trojiešu vadoni Hektoru.
"Odiseja" ir nedaudz jaunāka poēma par "Iliādu". TĀ veltīta grieķuvaroņa Odiseja piedzīvojumiem pēc Trojas kara, kad, jčras dieva Paseidonavajāts, viņš klejo desmit gadus, līdz atgriežas pie uzticīgās sievas
Penelopes.
Varoņpoēmu saturu veidojis ne tikai bagāts grieķu folkloras unmitoloģijas materiāls un paša autora mākslinieciskā fantāzija, bet arīvēsturiski fakti. Troja patiesi eksistējusi. Arheoloģisko izrakumurezultātā (tos uzsāka XIX gs. vācu tirgotājs H. Šlimanis) tika atklātivairāki šis pilsētas kultčrslāņi. Viens no tiem slānis atbilst epososattēlotajam Senajos ēģiptiešu un hetu XIV-XIII gs. p. m. ē. dokumentosminēti arī vairākkārtējie ahaju iebrukumi Mazāzijas piekrastē,ievērojamākais no kuriem, iespējams, bijis TĀ saucamais Trojas karš. TĀnotikumi tiek attiecināti uz XIII gs. p. m. ē., kad Grieķijā un Egejasjčras salās vēl valda senā un bagātīgā Egejas kultčra (saukta arī par
Krētas-Mikēnu kultčru - XVII-Xll gs. p. m. ē.). "Iliādā" un "Odisejā"atspoguļojas ne vien šis laikmets, bet arī daudzas iezīmes, kas raksturo IX-
III gs. p. m. ē., tādēļ ar šiem gadsimtiem pieņemts saistīt eposu galīgāsizveides laiku.
Grčti tomēr atdalīt patieso. Mezglos sapīto autora idealizētovēstures notikumu kodolu no mītiem, kurus savukārt papildina fantastiskimotīvi. Poēmām raksturīgi, ka līdzās grieķu un trojiešu varoņiem darbojāsarī dievi, ne vien lemjot un virzot notikumu gaitu, bet reizēm arī aktīvicīnoties kaujas laukā vienā vai otrā no karojošajām pusēm.
"Iliādas" un "Odisejas" māksliniecisko savdabīgumu veido varoņpoēmāmtipisku izteiksmes līdzekļu kopums. "Tas ir episkajam stilam raksturīgaisnesteidzīgs, plaši plčstošs vēstījums, tradicionāli vienādas vārdkopas,rindas, stāstījuma epizodēs. šādas TĀ saucamās formulas, pastāvīgieepiteti, plaši salīdzinājumi, krāšņi savā uzskatāmībā, heksametra pantmērs
- Bčtiskākās šī stila iezīmes. "
Eposā nenoliedzami vienotā iecere un tās realizācijas mākslinieciskumsnodrošināja Homēram spožu slavu jau antīkajā pasaulē un vairāk nekā 20gadsimtus pēc tam. Tomēr jau senatnē radās jautājums par abu poēmu autoru:
Homēram piedēvēja vēl virkni citu episku darbu, vēlāk uzskatīja, ka viņšsacerējis tikai "Iliādu" un "Odiseju", bet daži hellēnisma laikmetapētnieki "Odiseju" atzina par kāda cita dzejnieka darbu. TĀ saucamais
"Homēra jautājums" par plašu diskusiju objektu kļuva XVIII gs. beigās, kadvācu filologs F. Volfs izvirzīja domu: "Iliāda" un "Odiseja" esot atsevišķudziesminieku dāžādā laikā sacerēti varoņstāsti, kuri vēlāk apkopoti unrediģēti. TĀ šai jautājumā pakāpeniski iezīmējušies divi pamatvirzieni:unitāriju teorija (poēmas esot vienotas, un tām esot viens autors) unanalītiķu teorija (eposi sastāvot no pastāvīgām daļām, kuras sacerētasdažādos laika posmos). Vairums mčsdienu zinātnieku aizstāv iespēju savienotabu uzskatu racionālākos pierādījumus: sengrieķu eposu veido dažāduvēsturisko laikposmu notikumi un mīti, kurus vienotā mākslinieciskāveselumā sakausējis viens autors (leģendārais Homērs).
Homēra poēmas nozīmīgi ietekmējušas vēlāko gadsimtu grieķu un romiešuliterātčru un mākslu, bet ar Vergilija "Eneidas" starpniecību arī
Rietumeiropas eposa attīstību.
Homēra "lliāda" un "Odiseja" ir un paliek savdabīgs sengrieķu kultčrassimbols.
Hēsiods (8.-7.gs.pmē.)
Hēsiods ir spilgti izteikta personība grieķu literatčrā.
Hēsioda dzīves laiku var noteikt tikai aptuveni 8.gs. beigas vai 7.gs.sākums p.m.ē. Viņš tātad ir Homēra eposa jaunākais laikabiedrs. Tajā laikāģints kopienai sabrčkot un šķiru sabiedrībai veidojoties, Grieķijā straujiattīstījās privātīpašums, saasinājās šķiru cīņa. Naturālās saimniecībasvietā stājās naudas saimniecība. Tas stipri ietekmēja sīkos un vidējiturīgos zemniekus, kas nonāca pilnīgā atkarībā no lielajiem zemesīpašniekiem. Hēsiods, bčdams sīkais zemes īpašnieks, labi zināja zemniekudzīves un darba apstākļus un runā par tiem didaktiskajā poēmā "Darbi undienas ".
" Darbi un dienas "(šī didaktiskā poēma atšķiras no varoņu eposa arto, ka tajā ir mazāk mitoloģiska materiāla, toties ar daudz lielākutiešamību ienāk reālās dzīves attiecību attēlojumu. Pēc apjoma darbs irneliels, bet satura ziņā nozīmīgs. Hesiods savā poēmā nerunā par tālopagātni, bet vairāk pievēršas tagadnei par sava laika sasāpējušiemjautājumiem. Tiesas prāvas uzsākšanas iemesls bija poēmas sarakstīšana.
Tiesas darbus uzsāka Hesioda brālis Perss, un piekukuļojot tiesu, panāktnetaisnīgu lēmumu un atņem Hēsiodam mantojuma daļu.
Hēsiods izvirza uzdevumu (runāt patiesību. Poēmas pirmajā daļā
Hēsiods runā par sociālo netaisnību, par valdniekiem liekēžiem, tiesnešukorumpētību, varmācību, patvaļu.
Viņš arī meklē līdzekļus KĀ to novērst, dod padomu savam brālim Persamneiesaistīties ķildās un izvairīties no skaļām sapulcēm, bet pievērstiesdarbam. Tāpat viņš ar ironiju runā par pērkamajiem ierēdņiem, valstsvīriem.
Hēsiods liek saprast, ka taisnība stāv augstāk par varu, bet cilvēksbieži vien to saprot tikai tad, kad nonācis jau nelaimē. Un netaisniemspriedumiem KĀ ēna līdzi nāk Zvērests, un Tiesa vienmēr tiecas uzmantkārīgiem ļaudīm, TĀ atnes tiem nelaimi, bet kas taisnīgi tiesā, tampilsēta plaukst un zeļ, un tauta laimīgi dzīvo. Tur valda pārticība unsaticība.
Hēsiods aicina valdniekus apsvērt vērīgi sirdī, KĀ spriest taisnīgutiesu, jo tautai ir jāmaksā par valdnieku vainu. Ļaunumu ir pilna pasauleun ceļš uz to ir līdzens un viegli ejams.
Runājot par darbu Hēsiods aicina jau laikus domāt par ražu, lopiem,neko neatstāt nepadarītu, neko neatlikt uz pēdējo brīdi. Aicina neaizmirstmčžīgos dievus, kad cilvēks ir kļuvis bagāts, un ziedot tiem labāko no TĀ,kas tam pieder, tad arī dievs nenovērsīs savu laipno vaigu. Tāpat arīpievēršas cilvēku savstarpējām attiecībām. Viņš pamāca, kad zemniekiem sāktdarbus, šai dienu uzskaitījumā labi saskatāmi grieķu tautas ticējumi. Lasotpoēmu reizēm šķiet, ka autors dzīvi saskata drčmās krāsas, bet tomēr viņštic taisnības uzvarai. "Darbos un dienās" var atrast daudzus sakāmvārdus unparunas, kas ir populāras un tiek lietotas vēl šodien. Daudzas rindas irveltītas dabas tēlojumiem, bet tās vairs nav tik bagātīgi krāšņiaprakstītas KĀ Homēram, kaut gan arī Hesiods savos darbos ir izmantojisepitetus, salīdzinājumus un atkārtojumus.
"Teogonija" parāda izmaiņas šķiru sabiedrības iekārtā (piemēram pārejano matriarhāta uz patriarhātu) mitoloģiski atspoguļojas teikās par vecodievu cīņu ar jaunajiem. Pamatā pasaules izcelšanās hronoloģija, pēc
Hēsioda domām, vispirms bija Haoss - "tumšs tukšums", Zeme un Erots (
"Mīlestība". No Haosa un Zemes dažādās paaudzēs radās pārējās pasaulesdaļas (Erebs "Tumsība", gaišais Ēters, Debsis, Jčra, Saule, Mēness.
Hēsiods apraksta ne tikai reālus pielčgšanas objektus, kas grieķu kultčrābija dievi, bet arī to spēku personifikācija, kurus viņš domāja KĀ cilvēkusrīcības ietekmētājus - Darbs, Aizmirstība, Bads, Skumjas, Kaujas,
Slepkavības, Ķildas, Meli utt.
Ezops (apm. 6gs.pmē)
Drošu vēsturisku ziņu nav, bet 5.gs.pmē. vēsturnieks Hērdotsapgalvoja, ka Ezops dzīvojis 6.gs.pmē.), bijis vergs Samas salā un Delfosticis nogalināts.
Ezopa fabulu motīvs ietverts morālēs, tajās uzsvērts, ka pasaulē valdaļaunums, ka liktenis ir mainīgs, bet nākotne nedroša un nenoteikta, ka navjācenšas mainīt likteņa piešķirto stāvokli, jo izmaiņas var nest vēllielāku nelaimi.
Fabulu personāži - dzīvnieki, augi, cilvēki, dievi - bet tie sevīnevienmēr ietver tās īpašības, kādas ir pierast personificēt ar tiem
(skudra - strādīga, lapsa viltīga), bet arī pilnīgi pretēju īpašību paudēji
(skudra - melīga un zaglīga)
Fabulu stils ir vienkāršs, skaidrs un lakonisks.
Kvints Horācijs Flaks (65.g. - 8.gpmē.) < p> Ziņas par viņa dzīvi atrodamas viņa darbos. Dzimis Dienviditālijā,
Venosā. Tēvs brīvlaistais (tas bija kauna traips, kas nepameta Horāciju unradīja zināmu nepilnvērtības sajčtu, lai gan apzinājās savu nozīmīgumu
Romas literatčrā. Studēja Romā grieķu un romiešu literatčru, retoriku,filozofiju. Vēlāk zināšanas papildina Atēnās. Studē stoiķu un Epikčrafilozofiju. Iestājas republikāņu armijā 41.gadā piedalās kaujā pie Filipāmpret Augustu un Antoniju. Kad cieta neveiksmi glābjas bēgot. Pēc amnestijasatgriežas Romā, bet viņa īpašumu konfiscē par labu oktaviāna veterāniem.
Palicis bez līdzekļiem, Horācijs uzņemas rakstveža pienākumus un nodarbojasar dzejošanu. Ar to iemanto Virgīlija draudzību, kurš ieved viņu Mecenātapulciņā. drīz pēc Mecenāta nāves arī Horācijs mirst un tiek apglabātsblakus. Mecenāts bija tas, kas iepazīstināja Horāciju ar Augustu un tasviņam piedāvāja goda amatu, bet Horācijs atteicās, gribēdams sevi pasargātno intrigām.
Slavu Horācijam atnesa "Satīras", "Epodi".
Pakāpeniski samierinājās ar jauno valsts iekārtu, kļuva par Augustaslavinātāju.
Horācija darbi tiek publicēti šādā secībā: Odas, Epodi, Gadsimtahimna, Satīras un Vēstules. Te nav ievērota darbu tapšanas secība.
"Satīras" un "Epodus" rakstījis savas literārās darbības sākumā.
"Satīras" (izdotas 1.gs. ³etrdesmitajos gados pmē. Divās grāmatās.
1.grāmta (10 satīras
2.grāmata (8 satīras.
Sarakstītas filozofiskajā dialoga formā daktilu heksametrā. Horācijstās sauca par "Sarunām". To valoda ir viegla, tuva Prozai.
"Satīrās" Horācijs pievēršas privātai dzīvei, skar morāli filozofiskasproblēmas, sadzīves parādības, risina literatčras jautājumus. Izzobojotnetikumus. "Satīras" (mistrojums formas un satura ziņā dažādi dzejoļi.
"Satīru" dibinātājs - Lčcilijs 2.gs.pmē. Horācijs pārmet Lčcilijamneizkoptu stilu. Horācija "credo" ir apvienot Romas seno dzejnieku idejasar "jauno" dzejnieku sasniegumiem formas izveidē. "Satīrās" pauž savusfilozofiskos uzskatus sintizējot epikčriešu un satīriķu mācības, iesakabaudīt dzīvi, bet bčt pieticīgam, savaldīt kaislības, ievērot mēru.
Horācija morāle nav sausa, dragmatiska. Viņš pamāca ar labsirdīguhumoru - pasaka patiesību smejoties. Izsmej skopuļus, mantraušus, dzīrucienītājus, kaislības vergus. Visur šādi konkrēti piemēri, salīdzinājumi
(piemēram, lauku miers - pilsētas burzma, lauku pele - pilsētas pele).
Savos darbos daudz runā pats par sevi, savu gādīgo tēvu, par Mecenātu.
Vieglā stāstījumā pievēršas nopietniem tematiem, izmantojot fabulas,atziņas. "Satīrās" spilgti, tieši attēlo Romas dzīvi.
"Epodi" - piedzīvojums, jambu pantmērā saturēti dzejoļi, kas sastāv nodivrindu strafām, kurās otrā vārsma ir īsāka par pirmo.
No Arhilaha Horācijs pārņēmis griezīgus jambus - pantmērus un asotoni. Bet "Epodu" saturs ir oriģināls, nav aizgčts no grieķiem.
"Epodos" izsmej cilvēku trčkumus, pievēršas dažādām dzīves parādībām.
2.epods - īpaši populārs, jo tajā runa ir par vienkārša zemnieka dzīvi,pēdējā strafā noskaidrojās, ka lauku idilles slavinājums ir liekulīgs.
"Epodās" parādās Horācija politiskie uzskati, kas pakāpeniski mainās.
"Epodas" jau parādās Oktaviāna - Augusta cildināšana, kas nav "Satīrās".
"Odas" - ³etrās grāmatās, trīs iznāk 43.gpmē. bet ceturtā
33.gpmē.
Pieskaras filozofiski ētiskiem jautājumiem. Tāpat iet savu "zeltavidusceļu "- Horācija gudrību. Tiek cildināts Augusts un Romas valsts.
"Odās" atspoguļojas ar Horācija personisku pārdzīvojumi. Raksta parmīlestību, bieži mainot mīlas objektu. Bet viņa mīlas dzeja nav jčtuīstenuma un kvēles. Tajā vairāk ir pārdomas, kas nesaviļņo lasītāju.
Horācijs augsti vērtē draudzību. Viņš ieviesis romas literatčrā grieķupantmērus un veidojis tos smalkākus. Ietekmējies no Alkaja, Anakreanta,
Sapfas. "Odas" ir slavenākais Horācija darbs tieši ar sava satura bagātību,izteiksmes tēlainību.
17.gs.p.m.ē. sacer patriotisko "Gadsimta himnu", un pēdējais darbs ir
"Vēstuļu" grāmatas. Tās adresētas atsevišķām personām. Padziļinaiepriekšējos darbos paustos uzskatus. Slavena ir otrās grāmatas trešāvēstule ( "Dzejas māksla" (runā par dzejas teoriju, drāmu. "Vēstulē - 476vārsmas. Skarti kompozīcijas, formas jautājumi. Prasība pēcviengabalainības, stila atbilstību saturam. Atturēšanās no liekanaturālisma. Vēršas pret dievu iejaukšanos lugas beigās, pret slepkavībāmuz skatuves. Dzejas pamatā ir talanta un mākslas tehnikas salīdzinājums.
"Dzejas māksla" ir literārās teorijas žanra pilnīgākais un labākais paraugs
Romas literatčrā.
Publijs Ovīdijs (43.gpmē. - M.ē.18.g.)
Ovīdija literārā darbība saistīta ar Augusta valdīšanas 2.posmu.
Ovīdija biogrāfija ir viņa "Skumju elēģija" ceturtās grāmatas
10.elēģijā.
Dzimis Sulmonā. Cēlies no jātnieku dzimtas, ģimenē jaunākais dēls.
Mācījies retoriku skolā Romā. Ovīdijam padevušas svazorijas, kurāsnepieciešama bagāta iztēle un emocionalitāte. Pēc skolas beigšanas dodas uz
Grieķiju un apmeklē Atēnas, kur padziļina savas zināšanas. Atgriežoties
Romā strādā par policijas zemākās pakāpes ierēdni. Bet šis darbs viņuneinteresē un viņš nododas literatčrai. Izveidojas par sava laikapopulārāko dzejnieku Romā. Romu uzskata par savu dzimteni un ir laimīgs, kavar dzīvot Romā. Piecdesmit gadu vecumā, m.ē. 8.gadā, Ovīdijs tiekizraidīts trimdā uz Tomi pilsētu Melnās jčras piekrastē. Ar šo pilsētusasitās II.posms Ovīdija dzīvē, no m.ē. 8.-18.gadam. Augustu neapmierināja
Ovīdija literārā darbība. Dzejoļu krājums "Mīlas māksla" atklāja Augusta
Romas sabiedrības apšaubāmo tikumību. Savā daiļrades I posmā Ovīdijs pret
Augusta ētiskajām reformām izturas nenopietni un to Augusts uzskatīja parprotestu, neuzticību. Ovīdijs mirst trimdā, m.ē. 18.gadā. Apbedīts netiek
Romā, bet turpat trimdā.
Literāro darbību var iedalīt 3 posmos:
1) mīlas dzejas ( "Mīlas dzeja", "Mīlas elēģija", "Varones", "Mīlasmāksla "," Zāles pret mīlestību ";
2) reliģiski mitoloģiska satura poēmas (" Fāsti "," Metamarfozas ";
3) trimdas laika dzeja (8.gmē. -- 18.gmē.) ( "Skumjas elēģijas",
"Vēstules no Panta"
"Mīlas ēlēģijas" (piecas grāmatas. Sagādāja Ovīdijam mīlas dziedoņaslavu. Otrajā izdevumā iznāca trīs grāmatās. Mīlas ēlēģijas ir veltītasvienai varonei (Korinnai. Ta³u atšķirībā no Katulla korinnas, Ovīdija
Korinna ir vairāk nosacīts tēls. Ovīdijs sniedz precīzu Korinnas ārējoportretu, bet neatklāj savas jčtas. Tai nav savas sejas, dvēseles, TĀiemieso skaistu sievieti vispārīgā nozīmē. Ovīdijs mīlas žanrā ir ne tikaiturpinātājs, bet arī novators.
Ovīdija mīlētājam mīlestība nav dziļš un vienreizējs piedzīvojums, betgan viegla, aizraujosa rotaļa. Tas spēj mīlēt gan kundzi, gan viņasverdzeni.
"Varones" (piecpadsmit vēstules, kuras saviem prombčtnē esošajiemvīriem un mīļotajiem raksta grieķu mītu varones.
Visas vēstules ir par vienu tematu: šķiršanās, ilgas, vientulība,greizsirdības mokas, skumjas atmiņas par nelaimīgas mīlas sākumu, domas parnāvi, lčgums atgriezties.
Kautrīgā Penelope un kaislīgā Fedra, sentimentālā Enona un atriebīgā
Medeja, pamestā Didona un ar varu šķirtā Brizeida katra savādi pārdzīvosavas jčtas.
Ovīdijs smeļ no dažādiem avotiem, viņš izmanto Homēru, traģēdijas,helenistisko poēziju, tēlojošās mākslas darbus. Arī pilnīgi pastāvīgipārstrādā sižetus. Viņa varones gandrīz vienmēr ir bailīgas un nevarīgas,KĀ piemēram Ovīdija Didonai nav to iezīmju, kuras viņai bija devis
Virgīlijs.
Apmēram ap to pašu laiku, kad Ovīdijs raksta "Varones", top arī viņatraģēdija "Medeja", kura līdz mčsdienām nav saglabājusies.
"Mīlas māksla" (savdabīga parodija.
I.daļa - par mīlas objektu atrašanu
II. daļa - par iekarošanu
III.daļa - par mīlestības saglabāšanu.
Pamācības vispirms sniegtas vīriešiem, pēc tam sievietēm. Daudzizmantoti salīdzinājumi.
"Zāles pret mīlestību" - padomi KĀ izārstēties no nelaimīgasmīlestības. Dod atziņu, ka mīlestība ir KĀ slimība un zāles katramvajadzīgas citādākas.
Šī I.perioda dzeja ir viegla, bez īpaša satura dziļuma. Ovīdijsvispilnīgāk atspoguļo mīlestību, Iedziļinās sievietes jčtu pasaulē,pārdzīvojumos. Necenšas neko idealizēt.
II.posmā pievēršas reliģiski mitoloģiskām poēmām.
"Fasti" - neskaidro Romas seno paražu un svētku izcelsmi. Atbilstaugusta centieniem.
Izmanto teikas par romiešu svētkiem un ataino to atmosfēru. ŠĪS teikaskopā saista romiešu kalendārs, katra grāmata veltīta kādam mēnesim un sākasar mēneša nosaukuma izskaidrojumu. "Fastās" aplčkoti vissenākie dievi unlaiku. Augusts un Jčlijs Cēzars tiek pielīdzināti dieviem. "Fasti" saistaar patriotismu, mīlestība uz tautu caurauž visu Romas senatni, un līdz arto dara interesantu paražu un tradīciju aprakstu.
"Metamorfozas" - poēma par dievu un cilvēku pārvēršanos dzīvniekos,augos, akmeņos, zvaigznēs. Grib parādīt dzīves daudzveidību, cilvēkasarežģīto, pretrunīgo raksturu. "Metamorfozas" atspoguļo pasaulesvienotību, ka viss pasaulē ir saistīts ar cilvēku. "Metamorfozas" ir visumavēsture, sākot no Noasa beidzot līdz vēsturiskajam laikmetam. Izmanto visugrieķu mitoloģiju (250 mīti). Poēma sastāv no 15.grāmatām, darbība tajāsnotiek dažādās vietās un poēma tiek sadalīta ciklos: Argosas un Tēbu mīti,argonauti, Hērakls, Enejs un viņa pēcnācēji.
Pasaules pārvēršanās no haosa līdz harmoniskam kosmosam. Mīts par³etriem cilvēces attīstību posmiemiem: zelta, sudraba, vara un dzelzslaikmetiem. Dafnes pārvēršana lauru kokā (I gr.); Mīts par Faetonu, Saulesdēlu, kas izlčdzies no tēva viņa ratus un tikko KĀ nav sadedzinājis zemi
(II gr.); Par Narcisu, kas noraidījis nimfas Eho mīlu, bet iemīlējies patssavā attēlā (III gr.); novele par Pirama un Tizbes nelaimīgo mīlu (IV gr.);teika par Niobi, kas lepojusies ar saviem bērniem un viņus zaudējusiaugstprātīgās lielīšanās dēļ (VI gr.); par Kefala un Prokridas greizsirdīgomīlestību (VII gr.); nelaimīgais Daidala un Ikara lidojums (VIII gr.) teikapar Orfeju un Eridiki, mīlas mīti, kurus stāsta Orfejs (X gr.); Keika un
Halkionas uzticīgā mīla (XI gr .).
"Skumju elēģijas" - piecas grāmatas.
I.grāmata tapusi ceļā uz trimdu. Apraksta vētru Adrijas jčrā, kas kuģiatdzen pie Itālijas krastiem.
5.elēģijā Ovīdijs sevi salīdzina ar Odiseju. Un uzvar, ka viņaliktenis ir vēl bēdīgāks, jo nav atpakaļceļa uz Romu.
3.elēģijā apraksta pēdējo nakti Romā, un neslēpj savu dziļo izmisumu.
II.grāmatā ir KĀ vēstule Augustam. Ovīdijs aizmirst savu lepnumu unlčdz Augustu ļaut tam atgriezties. Drčmi un pelēki Ovīdijs apraksta trimdasainavu un tāds ir arī viņa dvēseliskais stāvoklis.
III.grāmatā Ovīdijs apraksta vietējo iedzīvotāju drčmo raksturu.
IV.grāmatā stāsta par to, KĀ viņam nācies aizstāvēties ar ierocirokās.
Pindars (apm.522-441.gpmē.)
Grieķu klasiķis. Dzimis Oratorijā, izglītojies Atenās, vēlākuzturējies Sirkčrās, Akragantā. Pārvaldījis visus svinīgās koru lirikasžanrus.
Visievērojamākās ir epikēnijas - slavinājumi uzvarētājiem vispārējāsgrieķu sacīkstēs - sporta spēlēs.
Pindara darbi apkopoti 17.grāmatās. Saglabājušās 45 epikēnijas 4grāmatās, kas sadalītas pēc sacensību vietām:
1) Olimpiskās - uzvara Olimpijā
2) Pītiskās - uzvara Delfās
3) Nemejiskās - uzvara Nemejā
4) Istmiskās - uzvara Istmā.
Solons (638. - 558.gpmē)
Izcils Atēnu politiskais darbinieks. Viņš ir vergturu demokrātijas unto sociālo pamatprincipu dibinātājs, uz kuriem balstoties attīstījās Atēnudemokrātiskā polisa. Viņa dzīves laikā bija smagas ekonomiski politiskāskrīzes. Šī krīze draudēja izvērsties pilsoņu karā. Šajā situācijā Solonstika uzaicināts KĀ šķīrējtiesnesis un likumdevējs. Turīgie tika iegrožoti,
Atēnu zemnieki atbrīvoti no parādu verdzības. Solona politiskā darbībaspilgti atspoguļojas viņa dzejā. Viņa elēģijas un jambi ir viņa politiskāsdarbības atskaite. Populārs Solons kļuva ar elēģiju "Solamīnas". Tajā viņšaicina atēniešus nebčt gļēviem un atkarot megeriešiem zaudēto Solamīnassalu. Solonam piemita patriotisks patoss, lepnums par savu pilsētu,līdzjčtība pret verdzībā pārdotajiem.
"Solamīna"
Ievadā Solons uzrunā atēniešus aicina cīņā par Solomīnas salu, arironiju runā par cilvēku lētticību, muļķību.
"Katrs par sevi jčs gudri un līdzīgi viltīgām lapsām,
Tomēr, kad sanācis bars, sekls un tukšs jčsu prāts. < p> Vīrus ar glaimīgu mēli jčs ieceļat valdnieku tronī,
Vārdi jums vienīgais mērs, neskatīts tikums un darbs. "
" Solamīnas "beigās dod it KĀ atskaiti par saviem darbiem. Par to, kanav tukšu vārdu runātājs, bet solīto ir pildījis. Atbrīvojis vergus. Tovisu panācis ar stingru likumu un taisnību. Beigās izsaka domu par savugrčto politiķa likteni, par to, ka tiek vajāts. Dod salīdzinājumu:
"No visām pusēm tāpēc vajāts esmu es
KĀ niknais vilks, kam apkārt stājies suņu bars."
Alkajs (7.gs.pm ē.-6.gs.pmē.)
Dzimis Mitilēnes pilsētā, aristokrātu ģimenē. Viņa dzīves laikārisinās asas cīņas starp dēmosi un dzimtas aristokrātiju. Demokrātu uzvarasrezultātā Alkajs ir spiests atstāt dzimteni un doties trimdā. Alkja lirikāir gan politiskā tematika, gan mīlas lirika, dzīru dziesmas, himnas. Alkajsizmanto dažādus pantmērus, bet nozīmīgākā ir Alkaja strofa, ko vēlākizmanto Horācijs.
"Nav vietas skumjām dzīvē, ja tām nav nekāda jēga, labāk irpriecāties, baudīt dzīvi. Ziema saistās ar kaut ko nevēlamu, nepatīkamu,bet ziedonis ar prieku, dzīvības atgriešanos dabā un cilvēkos. "
Sapfo (6.gs.pmē.)
Dzīvojusi Lesbas salā, Mitelēnē vadījusi skolu, kur mācīja aristokrātumeitenēm dzeju, mčziku, deju. Bčdama aristokrāte, tāpat KĀ Alkajs un
Teognīds ir spiesta atstāt dzimteni un doties trimdā. Kādu laiku dzīvo
Sicīlijā. Ziņas par viņas dzīvi ir maz un tās ir pretrunīgas. Vienīgāliecība ir viņas dzeja. Ir leģenda, kas vēsta par to, ka Sapfo bijusinelaimīgi iemīlējusies un metusies no klints jčrā. Sapfo izmanto dažāduspantmērus un strofas. Vēlāk Horācijs izmantojis savā dzejā TĀ saukto Sapfostrofu. Dzejā galvenā uzmanība veltīta mīlestībai, jaunībai, dzīvespriekam. Te parādās jčtu neviltotība, pārdzīvojuma dziļums, tiešums,spilgta emocionalitāte.
No viņas saglabājusies "Himna Afrodītei". Sapfo Afrodīti uzrunā KĀsenu draudzeni, ļoti tieši, personīgi. Te nav nekā no patosa, tie ir pirmiesoļi dzejnieka profesionalitātes ceļā. Pirmajā daļā aicina Afrodīti palīgāsavās bēdās, lai TĀ viņu atbrīvo no sirdsnemiera, kas viņā valda.
Otrajā daļā parādīts ļoti spilgts mīlestības pārdzīvojumaatspoguļojums. Spilgti, tieši un neviltoti attēlotas Sapfo jčtas,mīlestība. Varbčt pat pārāk tieši. Šajā daļā it KĀ tiek atkailināta viņasdvēsele.
Trešā, ceturtā un piektā daļā dabas tēlojums, ar kuras palīdzību tiekparādīts dvēseles nosakņojums.
Beigās izskan pesimisms, skumjās par vientulību, atstātību.
"Jau mēness ir zudis skatam,
Un Plejādes sen jau projām (
Nakts vidus, bet laiks iet secen, jo viena, es viena guļu. "
TĀ nevar rast mieru ne miegā, ne darbā, jo visas domas saista kādsjauneklis.
Epitalāmijas
Dzīres, kāres, svinības, vīns, jautrība, līgavaiņa slavināšana, tāpatpieminēts vīndevis Hermijs.
Anakreonts (6.gs.pmē. 2.puse)
Dzīvojis Teosā. Vēlāk pēc persiešu iebrukuma pārceļas uz Trāķiju,vēlāk uz Grieķiju. Samas salu, kur dzīvoja tirāna Polikrata, tad Atēnās,
Tesālijā, kur arī miris. Dzejas tematika ir vienveidīga - rotaļīgamīlestība, dzīru dziesmas, te nav jčtu dziļuma, tiešu pārdzīvojumu, kas ir
Sapfo un Alkaja lirikā. Popularitāti viņa dzeja ieguvusi ar asprātīgurotaļīgumu, gaišu ironiju, improvizātorisku vieglumu. Ar hellēnisma laikuizplatās anakreontiskā dzeja, kas atdarina Anakretonta dzejas formu unsaturu tik tieši, ka nezinot autoru to ir grčti atšķirt oriģinālu noatdarinājuma.
Dzeja ir viegla, rotaļīga
1. Prieku baudīšana.
2. Rčgtums par vecumu, kas tuvojas.
3. Ironija par mīlestību, kas grib aizbēgt, bet nespēj.
Arhilahs (7.gs.pmē.)
Dzimis Parosas salā, aristokrāta un verdzenes dēls, nebčdams likumīgsdēls, bija zināmā mērā deklasēts cilvēks un, trčkuma spiests. dzīvojisnemierīgu, kara algotņa klaiņotāja dzīvi, piedaloties kara gājienos jaunukoloniju iegčšanas dēļ, nekur neiedzīvojies apkārtējā vidē. Viņš pats seviraksturo KĀ "kara dieva kalpu, kam pazīstamas arī mčzu saldās dāvanas".
Karš viņam ir eksistences avots. Bčdams kara algotnis, lielāko dzīves daļupavada dažādās Grieķijas pilsētas. Galvenokārt rakstījis elēģijas unjambus, mazāk sacerējis fabulas. Tās sacerējis divrindēs, kur otrā rindapantmērā atšķiras no pirmās. Neviens darbs nav saglabājies pilnīgi.
Fragmenti liecina par izkoptu valodas lakonismu, izteiksmes līdzekļudaudzveidību. Viņa dzejā jčtama smalka ironija, asi nievājoša satīra, KĀarī gaišu jčtu apdvesta mīlas jčsma, aicinājums dzīves grčtības un bēdasremdēt vīnā. Savā dzejā noliedz tradicionālo aristokrātijas morāli, tādēļarī izvēlējies kara algotņa dzīvi. Par bēgšanu no kaujas laika dzejnieksstāsta aukstasinīgi ar zināmu pašironiju. Viņa dzejā atspoguļojas viņadzīves filozofijas pamatprincipi: izturība, vīrišķība, apzināšanās, kastraujas likteņa pārmaiņas ir likumsakarīgas dzīves ritms. Viņam piemītspēcīgs temperaments, ļoti tieši un spilgti attēlo savas izjčtas attieksmēpret dzīves daudzveidību.
Arhilaha elēģijā varonim kaujā līdzi ir vīns un maize. Un vīnu dzerottam šķēps ir atbalsts, bet vīns ir atbalsts kaujā. nenopeļ par to. kavairogs tiek aizmirsts kaujas laikā, bet priecīgs, ka paša āda vesela, kasbēdas par vairogu, to var pagādāt jaunu. Tai pašā laikā aicina drošiem unspēcīgiem bčt, jo tikai drosme un spēks ir līdzeklis pret ļaunumu.
Epodi - šeit parādās attiecības starp Dieviem un cilvēkiem. Dievu varaun spēja vērot notiekošo, tiesāt cilvēku rīcību.
Trohaji - doma, ka cilvēks ir pakļauts savam liktenis un viņam jādzīvoTĀ, KĀ nolicis liktenis.
Teognids (6.gs.pmē.)
Dzimis Megarā. Dzeja ir didaktiska satura ar spilgti izteiktupolitisko ievirzi. Teognids piederēja pie dzimts aristokrātijas, kura cīņāar dēmosu zaudēja. Tāpēc dzejnieks bijis spiests pamest dzimteni un dotiestrimdā. Savas elēģijas viņš velta kādam jaunietim Kirnam. Savās elēģijāsviņš aicina novērsties no dēmosa, kas nav cienīgs bčt par noteicēju polisā.
Viņa dzejā ir daudz ironijas un naida pret demokrātijas pārstāvjiem, kasbija guvuši uzvaru politiskajās un ekonomiskajās cīņās un sagrābuši varu unbagātību Megarā. Viņam raksturīga ir spilgta un tēlaina valoda, formas undomas skaidrums.
"Elēģijas"
Viņa elēģija ir KĀ pamācība, padomu devēja kādam jaunietim vārdā
Kirns. Un šis Teognīda pamācības ir visai interesantas. KĀ galvenā tedominē doma, nekad nesaistīties ar cilvēkiem, kas ir trčcīgāki,neizglītotāki par tevi pašu, jo no tādiem nekad nav nekāda labuma. Saietiesvajag tikai ar tiem, kas no augstas cilts, jo tiem allaž galds ir klāts unpalīdzību tie nelčgs grčtā brīdī, bet trčcīgais nespēs palīdzēt, jo pašamtam klājas grčti. Un nevajag palīdzēt tiem, kas no zemākas šķiras, joatmaksu ir veltīgi gaidīt. Un sev no viņiem tu nekā nevari iegčt. Labums notādiem nav nekāds. Savukārt sievu, ja tai naudas ir daudz ir derīgi ņemt nozemākas kārtas. Ar ironiju uzsver, ka manta ir TĀ, kas ir cilvēku prātos.
"Un kārtas nu mantkāre jauc!"
Un elēģijas beigās izskan doma, ka labāk ir pavisam nepiedzimt šajāpasaulē, bet ja esi piedzimis, tad ātrāk tiecies ar nāvi, jo kapā irtīkamāk nekā dzīvi baudīt.
Publijs Vergilijs Marons (70.-19.gpmē.)
Dzimis Ziemeļitālijā, brīvo iedzīvotāju zemākajā slānī. Viņa tēvspratis uzlabot savu materiālo stāvokli un ieguvis zemes gabalu Mantujaspilsētas apkārtnē. Mācījies Kremonā, Milānā. Beigās pāriet dzīvot uz Romu,lai papildinātos retorikā un zinātnēs. No advokāta karjeras, kurai parastigatavojās retoru skolas jaunie audzēkņi, nekas neiznāca. Vergilijam nebijaoratora dāvanu. Vergilijs jaunībā jčsmoja par neirotiķu dzeju un rakstījaliriskus dzejoļus "jaunajā" stilā, bet viņš cenšas tuvināties Katullasstilam, citē un pārveido viņa dzejas. No Katulla mācās rčpīgo formasapdari, no Lukrēcija dabas izjčtu un epikčriešu mierīgās dzīves unpieticības ideālus.
Pēc studijām atgriežas mājās. Tuva bijusi mierīgā lauku dzīve.
Vergilija zeme vēlāk tiek konfiscēta, bet pēc Mecenāta lčguma Vergilijstiek bagātīgi atlīdzināts.
Vergilijs pieslienas Mecenāta pulciņam. 50 gadu vecumā dodas uz
Grieķiju un Troju, lai savāktu materiālus "Enīdai", bet atpakaļceļā mirst.
No pirmajiem darbiem "Bukolikas", "Ganu dziesmas". Par paraugu ņēmis
Teokrita idilles. Vergilijam gani ir tikai maskas. Vergilija eklogassaistītas ar aktuāliem notikumiem, tajās skan TĀ laika politiskie motīvi.
I.eklogā divi gani Titirs un Milibijs sarunājas. Nelaimīgais Milibijsir spiests atstāt savu zemes stčrīti, kas atdots Oktaviāna armijasveterāniem. Viņš dodas ar kazu baru projām un dzied bēdīgu dziesmu.
Savukārt Titaram ir izdevies saglabāt savu īpašumu un slavē dievu par viņalaipnību.
Titara personā Vergilijs tēlo pats sevi, un te pirmo reizi ieskanas
Augusta slavināšanas motīvs. Ganu klusajā idillē iekļaujas laikmetīgatematika, protests pret pilsoņu kariem, kuru dēļ jāatstāj dzimtene.
IV.eklogai ir izteikti politisks raksturs. Vergilijs pareģoja "zeltalaikmetu "iestāšanos pēc kāda bērna piedzimšanas. Jautājums par bērnu
(kurš?) atrisināts nav. Ekloga adresēta Asinijam Polionam.
V.eklogā gans Mopss dzied par jaunekļa Dafnida nāvi, bet Melnaks Mopsumierina un stāsta par Dafnida uzņemšanu dievu skaitā.
X.eklogā apdzied sava drauga Kornēlija Galla mīlas mokas.
Eklogu formu veido gleznaina daba. Eklogās viss zied, viss ir dzīvībasspēka pilns.
Mecenāta ierosināts Vergilijs raksta "Georgikas".
"Georgikas" - pamācoša poēma par lauksaimniecības galvenajām nozarēm³etrās grāmatās.
I.grāmata stāsta par zemkopību (par augsni, aršanu, darba rīkiem).
II.grāmata stāsta par dārzniecību (augu, koku audzēšanu, šķirņuuzlabošanu).
III.grāmata stāsta par lopkopību.
IV.grāmata stāsta par biškopību.
Vergilijam lauku temats bijis ļoti tuvs. Tas bija arī aktuāls
Oktiviāna valdīšanas laikā.
"Gerogiku" pamatuzdevums bija radīt interesi par zemkopību,propagandēt valdības plānus.
"Georgikās" Vergilijs atklāti cildina Oktaviāna režīmu, jo šis darbsir viņam veltīts.
"Georgikām" par pamatu noderēja Hesioda "Darbi un dienas". Hēsiodsneslēpj zemnieku grčtības, bet Vergilijs idealizē to dzīvi.
Vergilijs domā, ka laimi var sasniegt baudot kluso dzīvi uz laukiem.
Katrā "Georgiku" grāmatā bez pamācībām ir arī galvenās atkāpes:
1. tēlainais pavasara apraksts.
2. Itālijas cildināšana.
3. Oktaviāna slavināšana
4. mīts par Orfeju un Euridiki.
"Geordikās" ir daudz lauksaimniecības, ģeogrāfijas, astronomijasterminu.
Šis zinātniskums ir pilnīgi aleksandriešu gaumē.
"Eneīda"
Darbs iesākts 29.gadu vecumā, nav pabeigts. Pamatā mīts par trojieti
Eneju.
"Eneīda" rakstīta pēc Homēra "Iliādas" un "Odisejas" parauga. Sastāvno 12 grāmatām un sadalās divās daļās. Pirmajās sešās aprakstītas Enejamaldu gaitas līdz nonākšanai Latijā un tās dzīvē dēvē par romiešu
"Odiseju". Pēdējās 6 grāmatas veltītas Eneja cīņām un varoņdarbiem Latijā,dēvē par romiešu "Iliādu".
Eneja ierašanās Latijā pēc ilgiem klejojumiem pa zemēm un jčrāmnaidīgās dievietes Junonas dēļ. Par pilsētas dibināšanu Latijā. Junona lolodomu "likt Kārtāgai valdīt pār tautām". Tāpēc padzirdējusi par Eneja domusagraut Kārtāgu, viņa lčdz vēju dievu Eolu palaist vaļā vējus un aizraut
Eneju. Jupiters mierina Eneja māti Venēru, kas uztraucas par dēla likteni.
Enejs ierodas pie Kārtāgas valdnieces Didonas, kas laipni uzņem Eneju unrīko par godu dzīres. Enejs stāsta par dramatiskajiem piedzīvojumiemceļojumos.
Publijs Terencijs Afrs (ap190.g - 159.g.)
Afrs ir pieņemtais vārds (Āfrikānietis), dzimis Kārtāgā. Romā viņšnokļuvis no Āfrikas KĀ vergs un bijis kalps senatora Terencija Lukana mājā.
Saimnieks ieinteresējās par apdāvināto vergu, izglīto to un atlaiž brīvībā.
Ternecijs uzturējās dižciltīgās jaunatnes sabiedrībā. Sarakstījis 6komēdijas, kuras visas ir saglabājušas. Grieķu oriģinālu īpatnības
Terencijs saglabā labāk nekā Plauts. Viņa komēdijās TĀ pat KĀ Menandra irmierīgas, bez bufenādes, kustīgiem vergiem, kontikām. Viņš nejauc romiešuun grieķu dzīves īpatnības. Viņa lugas tāpat KĀ Menandra iraristokrātiskas. Terencijs ir pārāks par Plautu, rčpīga un dziļā raksturuveidošanā. Viņa personāži raksturoti dziļi, iejčtīgi. Plauta komēdiju vergs
Terencija komēdijās tiek atbīdīts malā. Savedējs parādās tikai vienā lugā
"Brāļi". Hetēras nav mantkārīgas, pērkamas. Attiecības ģimenēs ir labas unkonflikti izceļas tikai pārpratumu dēļ.
"Brāļi" audzināšanas problēmas.
Dēmejam ir divi dēļi, Eshins un Ktēsifons. Ktēsifons dzīvo pie tēva uzlaukiem, bet Eshins pilsētā pie tēva brāļa. Ktēsifonam nav daudz brīvības,turpretī Eshīns dzīvo brīvi. Eshīons ielaužas savedēja mājā un nolaupanetiklu meiteni. Tēvs par to uzzinot, pārmet brālim, ka tas nav stingriaudzinājis viņa dēlu. Bet vēlāk izrādās, ka Eshīns meiteni nav nolaupījissev, bet gan savam brālim Ktēsifonam pēc viņa lčguma. Pats Eshīns iemīlējisvienkāršu, krietnu atēnieti, kuru grib precēt.
"Vīramāte" Ļoti nopietna luga. Līdzīga Menandra "Šķīrējtiesai".
Jauneklis Pamfīls svētkos izvaro godīgu meiteni Filumenti, novelk taigredzenu un uzdāvina hetērai. Pēc tēva gribas apprec Filumeni. Bet viņi abinezin, ka viņi ir jau "tikušies". Pamfils aizmirst hetēru un iemīl sievu.
Viņš aizbrauc mantojuma darīšanās. Filemene atgriežas pie saviem vecākiem,kur viņai piedzimst bērns. Pamfils atgriezies ir ļoti sašutis, bet
Filumenes māte ierauga hetēras pirkstos Filumenes gredzenu un noskaidrojas,ka Pamfils ir Filumenes bērna tēvs. Baktida palīdz atjaunot ģimenes laimi.
Komēdija ir ļoti humāni varoņi - labvēlīga vīramāte un sievasmāte.
Terencija prologi vairs nav īsti libreti, tie veltīti literāraiproblemātikai, aizstāv kontaminācijas paņēmienu, noskaidro plaģiātajēdzienu, stāsta arī par savām problēmām: "Es esmu cilvēks, un nekascilvēcīgs man nav svešs ".
Plauts (ap 254 .- 184.gpmē.)
Īstajā vārdā Tits Maks, pieņemtais vārds Plauts dzimis Umbrijā.
Pirmais pievēršas komēdijai. no 21 lugas saglabājušās 20. Viņa lugas irjaunatisko komēdiju pārveidojumi. Plauts ir pārveidojis grieķu lugas ganpēc satura, gan formas. Menandra komēdijas ir izsmalcinātākas, nopietnākas.
Plauts ir vienkāršu ļaužu rakstnieks, demokrāts. Viņa komēdiju centrā irvergs, pret kuru Plauts izturas ar simpātijām. Plauts maina grieķujaunatiskās komēdijas sociālo tendenci. Plauta darbos atspoguļojas pilsoņuaktivitāte, optimisms, viņa varoņi ir enerģiski, neatlaidīgi. Piemērojotiesskatītājam viņš pastiprina komiskos efektus, iestarpina jautru, piedauzīgubufanādi. Plauts izmanto kontaminācijas paņēmienus, saliedē divas lugasvienā.
Komiskā efekta dēļ Plauts lieto grieķu vārdus, izteicienus. Plautakomēdijās ir daudz vairāk jautrības nekā jaunatiskajās. Viņa varoņi ir ļotitemperamentīgi. Tikpat izteiksmīgi Plauts tēlo sēras.
Komismu kāpina arī tas, ka vergs bieži nostājas pozā, kas neatbilstviņa stāvoklim. Plautam raksturīga personu samainīšana, kam par cēloni iršo personu ārējā līdzība, izmantoto arī dubultnieka motīvu. Komismu vairoarī apzinīgā skatuviskās ilčzijas neievērošana. Plauts bagātina "jauno"grieķu komēdiju ar mčziku un dziesmām. Viņa komēdijās var pat salīdzināt armčsdienu operetēm.
Plauta komēdijas atšķiras no grieķu paraugiem ar:
1. demokrātisku ievirzi;
2. jautrību;
3. asprātību;
4. muzikalitāti;
5. Tajās nav dziļu domu;
6. nav smalku psiholoģisku nianšu, konsekventu varoņu raksturojuma.
"Māla krčze" maz intrigas. TĀ ir raksturu komēdija. Centrāpsiholoģiski labi izveidots skopuļa Eikliona tēls. Viņš atradis pavardāmāla krčzi ar zeltu, zaudē dvēseles mieru, kļčst skops un dzīvo vienāsbailēs, ka tikai kāds negrasās nozagt viņam naudu. Medagars bildina
Eikliona meitu Fēdru. Ta³u viņš nezin, ka to pavedis viņa māsas dēls
Likonids un, ka viņa gaida bērnu. Māla krčzi nozog Likonida vergs un
Eiklions meklē zagli, kliedz, vaimanā. Viņš griežas pēc palīdzības pieskatītājiem, bet arī to vidč ir zagļi. Likonids ierodas pie Eiklonīda, laiatzītos grēkā un lčdz viņa meitas roku. Komisms izraisās tajā brīdī, kad
Eikliona domā, ka Likonids runā par nozagto krčzi nevis viņa meitaspavešanu. Eiklions atdabčn savu krčzi atpakaļ. Likonīds apprec Fēdru,
Eiklions, lai atgčtu sirdsmieru atdod zeltu znotam.
"Lielīgais karavīrs"
Varonis ir muļķis, sevī iemīlējies algotnis ar pārspīlēti svinīguvārdu Pirgopoliniks ( "Tirgoņu un pilsētu uzvarētājs"). Viņš lielās arsaviem fantastiskajiem varoņdarbiem, kurus viņam sagudro viņa piedzīvotājs
Artotags ( "Maizes grauzis"). Veselus leģionus tas aizpčš ar vienu elpaspčtienu, vienā dienā iznīcinājis simtus cilvēku, ar vienu sitienu salauziszilonim kāju. Jčtas apmierināts, ja kāds apbrīno viņa skaistumu, drosmi,piekrišanu pie sievietēm. Pats sevi dēvē par "Venēras mīluli", bet īstenībāir gļēvs, izvirtis.
Komēdijas 1.daļa risinās Efesas pilsētā, Pirgopoliniks no Atēnāmatvedis sev gčstekni - nolaupītu meiteni Filokomasiju. Efesā ierodas viņasiemīļotais, lai to glābtu un apmetas blakus Pirgopolinika mājai. Meiteneizmantodama slepenu eju satiekas ar savu iemīļoto.
2.daļā kāda skaista sieviete uzdodas par kaimiņa sievu un atzīstas, kaneprātīgi iemīlējusies Pirgopolinikā. Tas jčtas ļoti glaimots un atlaižmājās savu nolaupīto Filokomasiju, apbalvodams ar bagātīgām dāvanām. Tadviņš dodas pie sievietes, kas viņu it KĀ dievina, bet ierodas kaimiņu mājā,viņš tiek nežēlīgi piekauts.
Šai lugai nav stingras kompozīcijas. Intriga ir tajā daļā, kadpiekrāpj Pirgopoliniku, jo pastāv ta³u slepenā eja pa kuru meitene tāpatvar aizbēgt. Tāpēc dažkārt šeit saskatāma kontaminācija.
"Viltīgais vergs" - "Pseidols", pieder pie intrigu komēdiju tipa.
Atjautīgs, viltīgs, izdomā nepārspējams. darbība norisinās Atēnās,divu kaimiņu māju priekša. Vienā dzīvo Simons ar dēlu Kalidoru, otrāsavedējs Balions. Kalidors atzīstas Simona vergam Pseidolam, ka mīl hetēru
Fēniku, Baliona verdzeni. Fēniku ir jau nopircis kāds meķedoniešu karavīrspar 20 minām, no kurām 15 minas ir jau samaksātas. Pseidols nolemj palīdzēt
Kalidoram, kaut arī zobojas par to. Viņš uzņemas vienas dienas laikāsagādāt 20 minas no paša Kalidora tēva. Viņš izdod "likumu": "Bīstietiesšodien no manis un neticiet man! ". Pats Simons apsola kaimiņam dod 20minas, ja Pseidolam izdotos ar viltu dabčt jaunavu. Ierodas meķedoniešikaravīra vēstnesis harpags. Pseidols izviļ tam vēstuli, atdod cilvēku, kasdabčn par vēstuli Fēniku un atdod to Klaidoram. Kad blēdībā atklājassavedējs ir spiests samaksāt karavīram, bet Simons par Poseidola viltībuvēl samaksā 20 minas tam. Tas ņirgājas par savu saimnieku, piedzeras unsmejas.
"Amfitrions" - vienīgā luga ar mitoloģisku sižetu.
Jupiters Tēbu varoņa Amfitriona izskatā iekļčst pie viņa sievas
Alkemīnas un pavada ar to nakti. Jupiters bija paņēmis līdzi Amfitrionaverga Sasija izskatā Merkuriju. Tad ierodas īstais Amfitrions ar vergu unsākas pārpratumu virkne, jo uz skatuves ir divi Amfitrioni, divi Sasiji.
Alkemīnei pēc tam piedzimst reizē divi dēļi: viens no vīra, otrs no
Jupitera.
"Dvīņi"
Komēdija par brāļiem, kuru apbrīnojamā līdzība rada dažāduspārpratumus.
Plauta valoda ir bagāta ar aliterācijām, vārdu spēlēm.
Eiripīds (484.-406.gpmē.)
Viņa daiļrade noslēdz klasiskās drāmas attīstību . Dzimis Salamīnassalā. Bijis dziļi izglītots cilvēks par ko liecina viņa traģēdijas. Mīlējisdabu, klusumu, vientulību. Ir saukts par "filozofu uz skatuves", jo viņadarbos ar daudz pārdomu atziņu. Eiripīds nav piedalījies sabiedriskipolitiskajā dzīvē, nav arī ieņēmis nekādu valsts amatu. Savos darbos viņštomēr atsaucas uz svarīgākajiem notikumiem un valstī. Savā mčžā pēdējosgadus pavadīja Meķedonijā tur mira 406.gadā pirms mčsu ēras.
Savu augstāko uzplaukumu viņa daiļrade sasniedza Peloponesas kara
(431.-404.g.) gados (TĀ bija cīņa starp Atēnu un Spartu, un kara orbītābija ierauta visa Grieķija). Savos darbos Eiripīds attēlo politiskās unsociālās pretrunas, kas radīja asus konfliktus starp demokrātijas unaristokrātijas spēkiem. Viņš nosoda KĀ Spartas TĀ arī Atēnas cīņu parpolitisko varu visā Grieķijā, kas arī izraisīja 27 gadus ilgo Peloponesaskaru. Viņam tuvas ir arī sofistu visu vērtību pārvērtēšanas metodes.
Eiripids vērš pret sievietes beztiesisko stāvokli - "Mēdeja", "Hipolits".
Pret seno traģēdiju kaitīgumu _ "Elektra", "Orests", "Ifigēnija Aulīdā pretdievu netaisno rīcību. "Hioplits", "Ions", tāpat risināja sociālo jautājumu
- "Trojietes", "Ions".
KĀ dramaturgs darbojies 50 gadus, bet tikai piecas reizes ieguvis Ivietu dramaturgu sacensībās. Tas izskaidrojams ar to, ka Atēnieši nevarējapieņemt visus jaunos jautājumus viņa darbos, kas bija ļoti tuvi sofistufilozofijai. Toties Hellēisma periodā un Romas varas gados Eiripīdadaiļrade bija ļoti populāra. Ir saglabājušas 17 traģēdijas un viena satīrudrāma "Ciklops".
Traģēdijas: "Mēdeja", "Hipolits", Trojietes "," Helēna "," Orests ",
"Elektra", Ions "," Ifigēnija Aulīdā "," Bakhanietes ".
Eiripīds īpašu uzmanību pievērš sievietei, tās psiholoģijai, jčtupārdzīvojumiem. Viņš rādījis to attīstībā, izaugsmē. autors ir pievērsiesarī sadzīves tematikai un tas bija priekšnoteikums jaunatiskās komēdijasattīstībai. Tas, ka Eiripīds prata iedziļināties cilvēka psiholoģijā,parādīt dvēseles cēlumu, varoņu cilvēciskumu, tuvina viņa daiļradēmčsdienām. Viņa varoņi nav viengabalaini, tajos ir iekšējās pretrunas, cīņapašam ar sevi. Un tas ir tas jaunais, kas parādās Eiripīda dramaturģijā.
Viņš savās traģēdijās ir pamazinājis kara lomu darbības risinājumā. Karapartijas padziļina drāmas idejas izpratni, izsaka autora pārdomas, nevisvirza darbības attīstību, bet pastiprināta loma ir dialogiem. Tie savukārtveido diskusijas formas. Eiripīds labi pārvalda formu: prologā dažās rindāsievada lasītāju notikumu situācijā, epilogs stāsta par to tālāko likteni.
Eiripīda ietekmē attīstījās jaunatiskā komēdija Grieķijā, Romā. Un arromiešu komēdijas starpniecību Rietumeiropas sadzīves drāma.
"Mēdeja"
Izmantots mīts par argonautu braucienu un Kolhīdu pēc zelta aunādas.
Kolhīda valdnieka meita burve Mēdeja iemīlējusies argaonautu vadonī Jasonāun palīdz viņam iegčt zelta aunādu, un izglābs viņam dzīvību. Viņa bēg kopāar Jasonu no Kolhīdas uz Tesāliju, kur Jasons cer atgčt nelikumīgi atņemtovaldnieka varu. Izmantojis mitoloģijas sižetu Eiripīds veido ģimenes drāmu.
Mēdejai un Jasonam ir divi dēli, bet Jasons nolēmis atstāt ģimenei unapprecēt Korintas valdnieka meitu Glauki. Mēdejas izmisums pāriet naidā,kad viņa uzzina, ka Jasons ģimeni atstājis materiālu apsvērumu dēļ, Mēdejameklē tādu atriebības veidi, kas visvairāk sāpinātu Jasonu.
Mātes mīlestība un atriebes kāre - šo jčtu konflikts veido traģēdijasgalveno saturu.
Prologā aukle stāsta par to, KĀ Mēdeja mīlējusi Jasonu, viņa dēļpametusi dzimteni, tuviniekus un atbraukusi tam līdz. Par to, ka Jasonssaietas ar Kreonta meitu un taisās to precēt un par Mēdejas lielajāmbēdām, kas robežojas jau ar naidu. Bet audzinātājs stāsta par vēl lielākunelaimi, kas Mēdeju sagaida. TĀ ir Mēdejas un bērnu izraidīšana no valstsar Kreonta pavēli. Mēdejas naids vēršas arī pret bērniem un aukle uzskata,ka labāk tiem nerādīties mātei acīs. Mēdeja nožēlo, ka precējusi Jasonu,viņa dēļ pametusi ģimeni. Koris viņu mierina. Mēdeju māc dzīves apnikums,bezcerība. Mēdeja runā par sievietes bezcerīgo likteni, par viņas vēlmi unnodomu atriebties. Tad ierodas Kreonts, kurš paziņo, ka Mēdejai no viņazemes jāaiziet, lai Mēdeja nevarētu nodarīt ļaunumu viņa meitai. Mēdejaivienas dienas laikā jāpamet pilsēta, jo citādi to gaida nāve. ta³u Mēdejair šajā vienā dienā ir izplānojusi atriebties., nogalinot Jasonu, Kreontuun viņa meitu. Bet Mēdeja ir apdomīga un viltīga. Viņa apsver visusvariantus. (Mēdejas tēvs ir Saules dieva dēls).
Koris dzied par sieviešu grčto stāvokli un par vīru pārestībām,nelaimi, kas pārsteigusi Mēdeju. Ierodas Jasons un saka Mēdejai, ka viņapati ir vainīga, ka viņu izraida. tomēr izsaka, ka viņam rčp bērnu nākotne.
Savukārt Mēdeja izsaka visu ko domā par Jasonu. Sarunā Jasons atklāj, kamateriālu apsvērumu dēļ pametis Mēdeju un piedāvā materiālas rčpes par viņuun bērniem, bet Mēdeja noraida viņa piedāvājumu. Koris dzied par to, kādassāpes jācieš pieviltas, nelaimīgas mīlestības dēļ. Cik smagi ir viltieskādā, kam tu vienmēr esi uzticējies. Mēdeja negaidot satiek Atēnu valdnieku
Egeju. Tam nav bērnu. Mēdeja lčdz viņam patvērumu, solīdama, ka zina tādaszāles, kas līdzētu pret Egeja nelaimi. Egejs dod patvērumu Mēdejai un TĀlīdz galam izplāno atriebības plānu. Koris slavē Atēnas. Koris mēģinaatrunāt Mēdeju no savu bērnu noslepkavošanas. Mēdeja ataicina Jasonu unpaziņo, ka atzīst viņa rīcību par pareizu un lčdz atstāt bērnus Korintā, jogrib doties trimdā viena. Mēdeja ar bērniem sčta līgavai savu līgavas tērpuun diadēmu. Saules dieva dāvanu. TĀ ir saindēta. No tās aiziet bojā ganlīgava, gan viņas tēvs. Tāda ir Mēdejas atriebība. Koris izsaka pārdomaspar bērnu nozīmi cilvēka dzīvē. Ierodas ziņnesis no pils un stāsta parnotikumiem, kas tur risinājušies. Mēdeja to uzklausa ar neslēptu prieku,bet vēl viņai padomā nogalināt savus bērnus. Ierodas Jasons, bet ir jau parvēlu, jo virs nama parādās spārnotu pčķu rati, kuros atrodas Mēdeja arbērnu līķiem. Jasons nolād Mēdeju, izmisis par bērnu nāvi. Starp abiemrisinās asa saruna. Mēdeja aizbrauc pčķa ratos.
"Ifigēnija Aulīdā"
Grieķu floti, kad TĀ devās karagājienā uz Troju aizkavē pilnīgsbezvējš. Pie TĀ ir vainīgs Agamemons, kurš nošāvis Artemīdas stirnu unizsaucis dievietes dusmas. Priesteris Kalhants ziņo, ka jāziedo Agamemonsmeita Ifigēnija, tad dievietes dusmas rimsies. Iekšēju pretrunu mocīts tēvsnosčta sievai un meitai vēstuli, lai ierodas pie viņa it KĀ, lai atdotu to
Ahilejam par sievu. Vēlāk viņš to nožēlo un sčta otru vēstuli, kurāaizliedz doties ceļā. Bet otra vēstule nesasniedz adresātus, jo Agamemonabrālis Menelajs to aiztur. Tad notiek ass strīds starp brāļiem. Traģēdijāiezīmējas Ifigēnijas tēls attīstībā, kad Ifigēnija ierodas kara nometnē, TĀir priecīga, jo domā, ka salaulāsies ar slavenu varoni Ahileju, bet irizmisusi uzzinot, ka to gaida nāve. Lčdz tēva žēlastību. Ahilejs irsašutis, ka viņa vārds izmantots, lai ievilinātu meiteni nometnē un nolemjglābt Ifigēniju. Nometnē draud izcelties karš, jo karaspēks pieprasa
Ifigēnijas upurēšanu. Ifigēnija izšķiras par nāvi, lai glābtu daudzu citubojāeju un lai grieķi gčtu uzvaru. Agamemons raksta vēstuli, lai neved
Ifigēniju un aizkavē to, ja TĀ ir ceļā uz nometni.
Menandrs (342.-294.gpmē.)
Dzimis ievērojamā, bagātā ģimenē. Guvis labu izglītību, bija filozofa
Teofrasta skolnieks. Viņa darbs "Raksturi" ir ietekmējis Menandra daiļradi.
Par politiskajiem uzskatiem konkrētu ziņu nav, bet Menandrs bija negatīvinoskaņots pret monarhiju. Pievēršas galvenokārt sadzīves jautājumiem,ģimenes problēmu risinājumam. Turpina Eiripīda tēmu par sievietes stāvoklisabiedrībā, izliktā un atrastā bērna motīvs, "mazā" cilvēka dzīve unliktenis. Viņa darbos ir dziļš humānisms, pārdomas par reliģiju un iztikajautājumiem, attiecībām cilvēku. Viņam pieder teicieni "
" Cik skaists ir cilvēks, ja viņš patiesi ir cilvēks "
",,, nav jāpiekāpjas ļauniem cilvēkiem, bet vajag tiem pretoties, laidzīvē viss nesagrieztos. "
Vairāk par 100 komēdijām (105-108). Tikai 20 gs. atrasti Ēģiptespapirusos fragmenti no "Šķīrējtiesas", "Varonis", "Nogrieztā matu pīne",
"Samiete", "Sikionietis".
Savukārt komēdijai "Īgņa" trčkst tikai dažu rindiņu. Menandrakomēdijas pēc sižeta struktčras nav vienādas. "Šķīrējtiesa" un "Nogrieztāmatu pīne "ir sarežģīta intriga, spilgti un psiholoģiski dziļi veidotiraksturi. Tie nav trafareti, jaunatiskās komēdijas tēli (skopais vecis,viltīgais vergs, nevarīgais jauneklis), bet gan neparasti TĀ laikasabiedrībai (Pamfilas un Abratonas raksturi). Dramatiskajās sacensībāspirmo vietu ieguva septiņas reizes. Darbi viņa dzīves laikā nebija sevišķipopulāri. Laikam jau tāpēc, ka tajās bija stilistiski izkopta valoda,atteikšanās no komisma un bufanādes, nopietns saturs, arī pārdrošas domas.
Menandrs izvirza morālās prasības KĀ sievietēm TĀ vīriešiem. Iedrošināsparādīt hetēru pārāku par kādu no brīvajiem cilvēkiem. Viņa darbi ietekmēja
Plauta un Terencija darbus. Ar Romas komēdijas starpniecību Menandradaiļrade ietekmējusi arī Rietumeiropas komēdiju.
"Īgņa" - "cilvēku nīdējs".
Knemons nīst cilvēkus, jo ir dziļi pārliecināts, ka visi cilvēki irļauni, bet nejaušs gadījums liek mainīt uzskatus. Pāns stāsta par Knēmonadīvainībām, par īpatnējo dzīvi, cilvēkiem naidu pret. visvairāk ienīstkaimiņus, tad bijušo sievu, dzīvo kopā ar meitu. Sastrats satiek Knēmonameitu un iemīl to, bet meitene ir hetēra. Sastrats sčtījis uz Knēmona māju
Piriju, lai uzzinātu kaut ko tuvāk par meiteni, bet Pirijs tiek izdzīts un
Knēmons to nomētā ar akmeņiem, māla pikām, bumbieriem. Otrreiz ieraugot
Sastratu Knēmons gan ar akmeņiem vairs nemet, bet irļoti nelaipns.
Sastratam neizdodas TĀ arī neko sarunāt, bet viņš runā ar jaunavas brāli
Georgiju. Georgijs uzzinājis Sastrada nodomu precēt viņa māsu nolemjpalīdzēt. Arī viņš negatīvi raksturo savu patēvu. Sastrats uzzina, ka
Knēmons atdos tikai tad savu meitu, ka znots bčs līdzīgs raksturā viņām.
Sastrats arī mēģina strādāt uz lauka, bet pirmajā dienā neveicas. Bet tadnāca kāds gadījums, kas palīdzēja Sastratam. Kādu dienu vecā kalpone bijaielaidusi spaini akā, viņa gribēja to izvilkt, bet virve pārtrčka un arīkaplis iekrita akā. Knēmons, gribēdams izvilkt spaini un kapli, pats iekrītakā. Tad atsteidzas Sastrats un Georgijs un izvelk Knēmonu. Knēmons atzīst,ka ir kļčdījies domādams, ka var dzīvot viņš bez cilvēkiem. Visu mantunovēl Georgijam. Arī savu meitu uztic tam un Georgijam jāizvēlas precinieksmāsai. Tad Sastrats lčdz atļauju savam tēvam precēt Knēmona meitu un taspiekrīt, bet nepiekrīt izprecināt savu meitu Georgijam, bet beigās piekrītarī tam. Sastrots liek tēvam pie sirds, ka TĀ nauda, kas tev pieder vienamun ja tās ir daudz nenes prieka Bet TĀ var palīdzēt kādam citam kam TĀvarbčt ir ļoti nepieciešama. TĀ var darīt kādu laimīgu. Komēdija beidzas ardivkāršām kāzām. Vergi kaitina Knēmonu to traucēdami un vaicādami pēcdažādiem traukiem, līdz beidzot tas padodas un ļauj sevi aizvest uz kāzām.
"Šķīrējtiesa"
Vergs Davs atradis izliktu bērnu, viņš grib to paturēt un atdod otramvergam Sirsikam, bet dārglietas patur sev. Sirsiks pieprasa tās, jo tās varpalīdzēt atrast īstos bērna vecākus. Strīdu izšķir Harisija sievastēvs
Smirkins, kurš padzirdējis par znota izlaidīgo dzīvi ieradies noskaidrotģimenes nesaskaņu iemeslus.
Lucijs Anejs Seneka (daži gadi pmē .- 65.gmē.)
Lucijs Anejs Seneka, vidējais no trim Senekas Vecākā dēliem, dzimis
Spānijā, Kordubas pilsētā (tagad Korova), bet uzaudzis Romā. Guvis reoriskoizglītību, nodarbojies ar filozofijas studijām. Viņa uzskatus veidoja
Sotions, Attalla, Fabians. Seneka ir stoitiķu jeb "jaunā stila" pārstāvis.
M.ē. 20-jos gados Seneka pievēršas sabiedriskajai darbībai, uzstājas artiesas runām. Smagi saslimts un dodas uz Ēģipti ārstēties. 30-jos gadosdarbojas KĀ advokāts Romas tiesās, bet viņa panākumi izraisa imperatora
Kaligulas skaudību. Šajā laikā rodas darbi. "Par dusmām" - veltījumsvecākajam brālim, "Mierinājums Marcijai" - veltīta vēsturnieka Kremčcija
Borda meitai.
Pēc imperatora Klaudija nākšanas pie varas, intrigu rezultātā Senekatiek izsčtīts uz 8 gadiem trimdā uz Korsiku. Tur Seneka nodarbojas arfilozofiju un literatčru. Rodas: "Mierinājums Helvijai" - veltīts mātei,
"Mierinājums Polībijam", "Par dzīves īslaicību". Šajā laikā sākas darbspie traģēdijām. 49.gadā Seneka tiek atsaukts no trimdas un iecelts parfaktisko impērijas pārvaldītāju Neirona valdīšanas sākumā. Saraksta "Paržēlsirdību ". 56.gadā kļčst par konsulu. Šajā laikā kļčst ļoti bagāts, kasir pretrunā ar viņa uzskatiem, ka viņš neatzīst materiālās vērtības parnoteicošajām. Tas izraisīja nepatiku pret viņu. 62.gadā viņa ietekme uz
Neironu beidzas un viņš turas tālāk no galma intrigām. Saraksta: "Paratpčtu "," Par labdarību:, "Dabaszinātniskie jautājumi", "Morālās vēstules
Lucijam "- labākais Senekas darbs. 65.gadā rodas nesaskaņā starp Seneku un
Neironu, kurš pavēl Senekam izdarīt pašnāvību, ko viņš arī izdara. Kopā arviņu nāvi iet viņa sieva un brālis.
Seneka daiļradē ir divas daļas:
1) Sacerējumu dzeja;
2) Sacerējumi prozā. < p> Traģēdijas
Traģēdiju rakstīšanai Seneka pievēršas trimdas gados. Ir desmittraģēdijas:
"Trakojošais Herakls", "Trojietes", Fēniķietis "," Mēdeja "," Fēdra ",
"Edips", "Agamenons", "Tiests", "Ētiesi Herakls", "Oktāvija", kas gan navpaša Senka darbs, bet gan kāda viņa sekotāja. TĀ ir vienīgā līdz mumsnonākusī traģēdija no romiešu dzīves. Vēsta par Neirona sievas Oktavijasnogalināšanu pēc imperatora pavēles un Neirona apprecēšanos ar Popeju.
Viens no trim galvenajiem personāžiem traģēdijā ir pats Seneka. Viņatraģēdiju sižeti un tēli ir aizgčti no grieķu mītiem un grieķu (Euripīda,
Sofokla, Eshila) traģēdijām, bet jauns ir sižetu un tēlu traktējums. Viņatraģēdijas sarakstītas "jaunā stila" ietekmē, un tas ir pieņēmis dramatiskasižeta attīstību un raksturu izstrādi. Seneka saglabā monologus, dialogus,kora partijas, kas iedala traģēdiju piecos cēlienos. Bet izmaina traģēdijasstruktčru, varoņu traktējums, paša termina "traģiskais" raksturu.
Par labāko traģēdiju tiek uzskatīta "Mēdeja", kurai par pamatu ņemts
Eiripīda darbs. Traģēdija ir bez ievada, jo Seneka uzskata, ka lasītājam irzināms mīts un darbojošās personas, KĀ arī fināls. Un viņa varone jausākumā ir tāda, kādai tai jābčt beigās. Jau sākumā TĀ ir tēlota KĀ ļaunāburve, kas gatava jebkādam noziegumam. Monologam seko kora aicinājums, kuršveltīts jaunlaulātajiem - Jasonam un Krēusai - Korintas valdnieka Kreontameitai. Otrajā cēlienā Mēdeja runā par atriebību, ta³u n
